VĒTRAS TAUTASDZIESMA

Sauks divus gadus šos par nieka laika sprīdi,
Bet puse tautas nu jau invalīdi.
Ir psihē traumēta vai saticībā grauta
Ne puse vien bet visa mūsu tauta.

Zem zemes guldītie no injekciju blaknēm
Ceļ vētras jau un kokus izceļ saknēm.
Un cik vēl mirs, cik mokās dzīvi vadīs,
Cik sakropļoto mieru neatradīs.

Ar maskām pazemotos vergu sindroms vajās,
Pat mūsu karavīrus pazemoja tajās.
Pat tēvi ļāvās, mātes nepretojās –
Jau bērnus potēt nes, lai arī tie iet bojā.

Cik ierēdņu, cik ārstu – krauj kaut grēdās,
Kas nāvi vairoja bez līdzjūtības bēdās,
Kas citus kropļojot, sev savu sodu krāja,
Kas bendes apkalpoja, aklos spīdzināja.

Cik māsiņu – vai sirsnīgu, vai skarbu,
Uz nāvi potēt gāja kā uz darbu.
Darbs paliek darbs – vai novakcinēt baru,
Vai Osvencimā būt par ‘kačegaru’.

Cik tiesnešu, cik proku...